Laika ātrums

54 domas sekundē. 11 smaidi pusminūtē labvēlīgos apstākļos. Sirdspuksti. Kādreiz tie bija jāmēra veselības mācības stundās un tad varēja izspriest, cik trenēta ir mazā, bungojošā sirds. Tūkstoš un viena skaņa, gluži kā nakts pasaka, manā telpā pat ja esmu viena. Bet tad jau reizēm ir visskaļāk - pašam ar sevi un savās domās.

Es sāku pēdējo posmu.

Ilzīte ir mājās, Ilzīte ir laimīga, Ilzīte visus mīl

Ar šo es izskaidroju, ka jūtos un pačukstu par to, kas ar mani notiek. Es raujos uz divi - manas acis grib redzēt un mirdzēt par citu stāstiem, mēle čalot, ausis klausīties, un visa mana būtība grib smaidīt par katru mirkli, kuru man dāvā tie, tie visi un jūs un varbūt tu un varbūt viņš. Un es gribu atpakaļ. Un tad atkal atgriezties. Riņkot pa apli un skriet uz sākumu. To visu es gribu.

drīz paceļamies

Iespējams, bet tikai iespējams, ka šis līdz Ziemassvētkiem būs mans pēdējais ieraksts. Jo šobrīd sajūta, ka aizvadāmā gada dienās nepieciešams vairāk miera.
Tie, kuriem nav lielas nojausmas, kā noslēdzās manas īsfilmas "Drop&Pick Up" pirmizrāde, interesēs sekojošais: Tas bija lieliski. Mūsu filmiņa ierindojās ne tikai pirmajā vietā starp šī semestra filmām, bet ieguva tik daudz komplimentu, ka es nespēju vien beigt piesarkt no laimes. Kevins (mūsu pasniedzējs) apgalvoja, ka darbs ar kameru ir lielisks, stāsta attīstība ļoti veiksmīga un darbam piemīt liela deva mākslinieciskās izpausmes. Viņš sacīja, ka sagaida mūsu tālākajās dzīvēs kaut ko ļoti saistītu ar šo sfēru. Es sāku sagaidīt no sevis ko tādu, jā. Un atklāšanas un noslēdzošās ainas esot labākās, kādas viņš pieredzējis visa kursa laikā, kopš viņš pasniedz šīs lekcijas. Varētu teikt, ka es lidoju. Un šo darbības vārdu es pielietoju pagātnē, tagadnē un, ja latviešu gramatika atļautu, liktu arī nākotnes formā.
Piektdienas vakars turpinājās visās tā lieliskajās gaitās ar divu stundu braucienu vilcienā līdz Ostersundai pie Gintas un Rūda. Wipī! Kliedzieni un spiedzieni jau pie stacijas durvīm un trakie latvieši devās iekarot Erasmus pasauli. Nākamajā rītā viņi steidzās iekarot biatlona trasi un, jā, es kliedzu: "Turies, Ilmār!", jo viņš savās slēpēs paslīdēja man tieši gar degungalu.Tik daudz emociju vienuviet - ar sarkanbaltsarkanu krāsu pleķi uz vaiga, kuru nomazgāju tikai pašā vakarā pirms gulētiešanas , tik daudz smaidiem, smiekliem un laimes mirkļiem.
Un nākamais rīts atsteidzās ar vairākiem aļņiem aļņu fermā. Kaut kur Zviedrijas sniegotā nekurienē Tu, cilvēks, apjēdz, cik liela dažādība piemīt šai pasaulei, kuru Tev ir iespēja aptaustīt. Šī taustīšanās turpinājās arī Ziemassvētku gadatirgū, mājupvilcienā, pēdējā Erasmusnieku pirmsziemassvētku atvadu ballītē un vēl līdz pēdējam mirklim, soļojot mājup ar Hanno, Martinu un Aahtu. Ar viņiem tik sen nebiju gājusi kopā mājās, ka tas man uzdzina nepārvaramas atmiņas par sākumu šeit - zviedru zemē. Sagribējās bišķi, bišķi kaut ko pagriezt atpakaļ. Pēkšņi kaut kas likās atkal nenovērtēts un par ātru aizskrējis. Kā jau vienmēr.

Atskaitam dienas

Pēdējā novembra diena Sunsdvālē. No šodienas var sākties dienu atskaitīšana līdz Ziemassvētkiem, līdz braucienam mājās, līdz pēdējo darbu nodošanai un pēdējā kursa sagaidīšanai.
Tieši šodien es rakstu pieteikumu savai vasaras praksei un uzlieku titrus savai pirmajai kopprojektētajai filmai ar franču meiteni.
Our baby - "Drop & Pick Up". Coming soon - December 4th.

Edge of the world

GO, TIMRÅ

Tagad man patīk Hokejs. Vispār jau vienmēr ir šķitis visinteresantākais no sporta veidiem. Varbūt vienīgi daiļslidošana stāv kaut kur līdzās. Hahahā :)



Un pirmo reizi dzirdēju Zviedrijas himnu - silta, kā kontrasts ziemeļnieciskajai atturībai un aukstajam klimatam.



Un uz priekšu virzās arī visa filmēšana, atņemot spēkus, bet katru reizi kaut ko sniedzot man pretī, vairāk nekā es no tā visa gaidu un sagaidu. "Drop and pick up".

Naturlich

Sveiciens visās mājās, no kurām kāds šobrīd lasa manu dzīvi.
Šī diena ir tik īpaša ar to, ka radīta viena no īsfilmas epizodēm - Sundsvāles saullēkts. Un plānotā filmēšanas vieta - Norra Berget, īsāk sakot, kalns. Mana diena sākās tieši un precīzi 5.45 līdz ar modinātāja zvanu. Es aši uzvārīju Roiboos cream tea, sapildīju jaukajā termosiņā, kuru man iepriekšējā vakarā aizdeva Rike, satuntuļojos un devos uz Normalmsgatanu, cerībā, ka meitenes - Kristīna un Kapusīne nebūs aizgulējušās un visas agrās mošanās pūles nebūs veltas.
Nekā, kā tikai atveru koju ārdurvis, Kapusīne jau laimīga ar kameru plecā man priekšā. Dodamies ceļā. Smejamies, jo nespējam aptvert, ka ir tik tumšs, tik auksts un tik agrs. Nonākam līdz kāpnēm, kas ved uz Norra Berget bet tās aizklapētas, saburtojām, ka uzraksts vēstī - "Uzmanību! Slidens!" vai kaut kā tā. Vienu brīdi apmulsām, bet neko - izlīdām pa koka uzraksta apakšu un devāmies tālāk. Kā tādi zaglēni. Lieki piebilst, ka pa ceļam mums izdega kabatas baterija un palika pavisam neomulīgi, turklāt es gāju pa priekšu (kā mēs zinām, šausmu filmās bojā vienmēr iet pirmie vai pēdējie, kas noslēdz gājienu). Kapusīne visu laiku pīkstēja kaut ko par bailēm no meža zvēriem un, patiesību sakot, es arī sāku klusībā cerēt, ka lāči jau aizgājuši ziemas miegā.
Mērķi jau tomēr gan sasniedzām, izpakojāmies, nostellējām kameru uz statīva. Un gaidījām. Ilgi gaidījām. Bet tāpēc jau paņēmām tēju un kannelbular (kanēļmaizītes) un jutām vispārēju prieku un satraukumu par notiekošo. Bija skaisti. Nav jēgas aprakstīt. Visi saullēkti un saulrieti ir skaisti, tieši tāpēc cilvēciskās būtnes tam pievērš tik lielu nozīmi. Tieši tāpēc arī saule ir tāds kā sava veida aktieris mūsu filmā. Šī mūsu rīta "saspēle" sagādāja visas tās sajūtas, kuras pēdējās dienās jau sāka pietrūkt, izrāva no mazās zviedriskās rutīnas, kura sāka iezagties visu mūsu triju dzīvēs.
Kad nu laimīgi sārtiem deguniem, piesalušām kājām un rokām nokļuvām mājup(Normalmsgatanā), virtuvē sastapām Gustavu - mūsu jauko zviedru draugu. Viņš sākumā neticēja, ka jau no 7iem rītā esam uz kalna. Sapratis, ka tas nebūt nav joks, tikai nosauca mūs par "crazy exchange students". Laikam izskatāmies mazliet traki - vienmēr mūsu, tā dēvētās, hipiju komūnas kopējās vakariņas un visas tās tematiskās ballītes, kuras izdomājam... Jā, zviedriem par mums paliks siltas un smieklus uzdzenošas atmiņas.