Naturlich

Sveiciens visās mājās, no kurām kāds šobrīd lasa manu dzīvi.
Šī diena ir tik īpaša ar to, ka radīta viena no īsfilmas epizodēm - Sundsvāles saullēkts. Un plānotā filmēšanas vieta - Norra Berget, īsāk sakot, kalns. Mana diena sākās tieši un precīzi 5.45 līdz ar modinātāja zvanu. Es aši uzvārīju Roiboos cream tea, sapildīju jaukajā termosiņā, kuru man iepriekšējā vakarā aizdeva Rike, satuntuļojos un devos uz Normalmsgatanu, cerībā, ka meitenes - Kristīna un Kapusīne nebūs aizgulējušās un visas agrās mošanās pūles nebūs veltas.
Nekā, kā tikai atveru koju ārdurvis, Kapusīne jau laimīga ar kameru plecā man priekšā. Dodamies ceļā. Smejamies, jo nespējam aptvert, ka ir tik tumšs, tik auksts un tik agrs. Nonākam līdz kāpnēm, kas ved uz Norra Berget bet tās aizklapētas, saburtojām, ka uzraksts vēstī - "Uzmanību! Slidens!" vai kaut kā tā. Vienu brīdi apmulsām, bet neko - izlīdām pa koka uzraksta apakšu un devāmies tālāk. Kā tādi zaglēni. Lieki piebilst, ka pa ceļam mums izdega kabatas baterija un palika pavisam neomulīgi, turklāt es gāju pa priekšu (kā mēs zinām, šausmu filmās bojā vienmēr iet pirmie vai pēdējie, kas noslēdz gājienu). Kapusīne visu laiku pīkstēja kaut ko par bailēm no meža zvēriem un, patiesību sakot, es arī sāku klusībā cerēt, ka lāči jau aizgājuši ziemas miegā.
Mērķi jau tomēr gan sasniedzām, izpakojāmies, nostellējām kameru uz statīva. Un gaidījām. Ilgi gaidījām. Bet tāpēc jau paņēmām tēju un kannelbular (kanēļmaizītes) un jutām vispārēju prieku un satraukumu par notiekošo. Bija skaisti. Nav jēgas aprakstīt. Visi saullēkti un saulrieti ir skaisti, tieši tāpēc cilvēciskās būtnes tam pievērš tik lielu nozīmi. Tieši tāpēc arī saule ir tāds kā sava veida aktieris mūsu filmā. Šī mūsu rīta "saspēle" sagādāja visas tās sajūtas, kuras pēdējās dienās jau sāka pietrūkt, izrāva no mazās zviedriskās rutīnas, kura sāka iezagties visu mūsu triju dzīvēs.
Kad nu laimīgi sārtiem deguniem, piesalušām kājām un rokām nokļuvām mājup(Normalmsgatanā), virtuvē sastapām Gustavu - mūsu jauko zviedru draugu. Viņš sākumā neticēja, ka jau no 7iem rītā esam uz kalna. Sapratis, ka tas nebūt nav joks, tikai nosauca mūs par "crazy exchange students". Laikam izskatāmies mazliet traki - vienmēr mūsu, tā dēvētās, hipiju komūnas kopējās vakariņas un visas tās tematiskās ballītes, kuras izdomājam... Jā, zviedriem par mums paliks siltas un smieklus uzdzenošas atmiņas.