Esmu klāt

24. augusta nakts bija tāda visgalapunktīgākā, visneaptverami komiskākā un visādi citādi dīvaina. Bet ne jau par to. Tas ir aizdzīvots un teju aizmirsts.

Lai nokļūtu līdz savai šā brīža sirds pilsētai Sundsvālei aizgāja kāds laiciņš, vispirms jau ceļš cauri Nykopingai un Stokholmai (pirmo es varēju izlaist, bet, kad manā galvā sāk atkal griezties māršmelovi...). Pirmais Stokholmā satiktais zviedrs, kurš gribēja parunāt ar mani, domāja, ka esmu no ASV (nezinu gan kāpēc), bet ļoti nopriecājās, kad pateicu, ka esmu latviete. Izskatījās, ka viņš zina Latvijas atrašanās vietu.
Sundsvālē ierados ap 12tiem, diena bija apburoša, silta un saulaina. Meklējot savas dzīvesvietas ielu, devos cauri diviem tuneļiem un tajos skanēja mūzika. Man šķita, ka esmu nonākusi tuneļparadīzē. Izrādās, tas ir domāts, lai cilvēki nebaidītos tos šķērsot (ja atceramies Rīgas tuneļus un dažus nostāstus par tiem naktī), kaut gan, manuprāt, Sundsvālē cilvēkiem vispār ne no kā nebūtu jābaidās.
Jautājumi par dzīvesvietu laikam ir bijuši visapgrūtinošākie un arī šobrīd pastāv iespēja, ka pēc trim mēnešiem pārvākšos citur. Jauki, ka augstskola atrodas 2 minūšu gājienā, bet visādi citādi - man apkārt atrodas tikai zviedru studenti, izskatās, ka lielākā daļa ir no maģistriem. Blakus mājā (kura arī ir kopmītnes) dzīvo viens somu maģistra students Sampo (Gandrīz kā Dambo) un vācietis Jorgs. Vēl pavisam netālu divi smieklīgi nīderlandiešu puiši. Viens ar vārdu Mariuss un otrs (šeit es ievelku dziļu elpu, jo pirmajā vakarā apmēram piecas reizes jautāju, kā to izrunāt, arī šobrīd neesmu īsti droša) - izklausās apmēram pēc nopūtas - Aht vai kaut kā tamlīdzīgi. Un viņš nepārtraukti smaida - lietus vai saule. Tas, protams, ir pozitīvi.
Pirmais cilvēks, ar kuru iepazinos un ar kuru arī šobrīd man ir viens no labākajiem konekšaniem ir meitene no Vācijas (jau atkal) Sofija. Tāpat arī ar vācieti Kristīnu, Annu un Larsu. Pēdējie divi mācās Nīderlandē, bet ir vācieši, un viņi ir vienīgie, ar kuriem man sakrīt pilnīgi visi kursi. Ak, jā, un pateicoties šim vācu tautas uzbrukumam Mid Sweden University un manai kopābūšanai ar viņiem, daudzi sākumā notur arī mani par vācieti. Bet vispār Latvija šeit tiek uzskatīta par eksotisku zemi, to man pateica Sofija. Kopā ar Jorgu, vēl vienu meiteni no Vācijas - Lisu un krievieti Lidiju pirmajā dienā apmeklējām vienu no lielākajiem iepirkuma centriem Sundsvālē IKEA. Lidija bija dikti priecīga, uzzinot, ka māku krieviski. Un es viņu saprotu, pietrūkst bazarēšanas latviešu valodā.
Vakarā bija pirmā erasmus ballīte. Pabijām divos bāros - Bišofa bārā (rakstās kaut kā savādāk, bet es nemāku to pareizi uzrakstīt). Tur mēs praktiski bijām vienīgie, ieballējāmies, sabīdījām kopā visus galdus un jutāmies kā mājās. Ap pus12tiem devāmies tālāk uz Irish Pub. Ja tagad šo lasa liepājnieki un Liepājas rokdzīves cienītāji, tad varu droši teikt - jums tur patiktu. Man patika, vairāk nekā patika,patika ar lielo P. Jo, ienākot un pasūtot alu, sāka skanēt Foo Fighters ar "Learn to fly". Un man jau tas ir dikti svarīgi - mūzika manām ausīm īstajā vietā un īstajā laikā.
Rakstot šo visu tieši tikko saņēmu kādu ļoti gaidītu zvanu no Latvijas. Yes. Un man tiktiešām pietrūkst savas valodas. Tāpēc biju laimīga, uzzinot, ka Jurijs no Valmieras joprojām atrodas Sundsvālē un vakar man bija tā lieliskā iespēja tikties ar viņu. Mums pievienojās arī erasmusnieks - vācietis (kāds pārsteigums) Marco. Spēlējām boulingu (es izcīnīju godpilno otro vietu) un Marco parādīja, ka viņi Vācijā dzer alu, to vienmēr ar kaut ko sajaucot, piemēram, ar kolu vai sulu. Vakar pamēģināju ar kolu, ņemot vērā alus stiprumu, tas garšoja vienkārši pēc kolas.
Zviedrijā nav griķu un biezpiena. Man bez tā būs grūti, jo griķu zupa ar pienu taču ir mans firmas ēdiens. Saldumi gan - visos veidos un kombinācijās. Esmu sev nosolījusies nogaršot vismaz lielāko daļu no tiem.
Mani pārsteidz tas, cik vienādi ģērbjas zviedru jaunietes - kaut kāda absolūtākā modes tendence - legingi + baletkurpes jeb ballerinas + paplats, brīvi krītošs džemperis. Boring.
Skola ir lieliska - moderna, sadalīta pa vairākām ēkām un katra savā krāsā. Tas rada dzīvīgu un radošu gaisotni. Un katram studentam ir sava ID karte, lai iekļūtu telpās, man ar tāda būs nākamnedēļ.
Daba šeit ir viena liela emociju gamma. Nemaz nerunājot par to, ka esmu savā vietā pie jūras, te ir arī divas upes un kalni. Nākot uz skolu, paveras tāds skats, pie kura man katru reizi aizsitas elpa un pārskrien skudriņas - redzami ir Sundsvāles kalni ar skujkoku mežiem, bet vakaros un no rītiem tie ir ietīti vieglā migliņā (varbūt tie ir mākoņi). Bet, iestājoties tumsai, iedegtie māju logi šajā apvidū pretī kalniem rada tūkstoš mazu gaismiņu. Un katru vakaru sajūta kā Ziemassvētkos - tik daudz gaismas. Man te patīk.
Wuhū. Pēc apmēram 2 stundām jāsatiek Jorgs un Sampo un tad kopā ar viņiem došos uz Nackstu - piektdienas erasmus ballīte kopmītnēs. Kopā ar Kristīnu šodien jau centrā iepirkām vīnu. Jābeidz rakstīt.