šušū

Jau vakar sastapu pavisam saulainu rītu savā miteklī ar kafijas krūzi rokās, Intaru Busuli un "Brīvdienu". Un tad sapratu, ka esmu šeit jau ilgāk par nedēļu un nolēmu mazliet atskatīties uz visu. Stāsts, visticamāk, būs nesakarīgs, jo ir grūti likt kopā puzzles, lielākā daļa no mazajiem gabaliņiem vienmēr kaut kur aizklīst un atrodas tikai pēc kāda laika.
Sākšu ar pagājušās piektdienas Nakstas ballīti. Beidzot, beidzot tika sastapti arī aziāti un musulmaņu tautu pārstāvji. Pavadījām 2 stundas Hasana dzīvoklī un tad pārvācāmies pie Daniela. Nu re - tas bija visai liktenīgi, jo tagad ļoti daudz laika pavadu ar šo vācu kompāniju, kurā ir arī viens soms un francūziete. Un es. Vācieši par to ir laimīgi. Mēs atsvaidzinam viņu pasauli.
Nākamajā vakarā visi savācāmies vienkopus Normalmsgatanā, lai skatītos filmu par pirātisko radio, kura lokācijas vieta ir uz kāda kuģa. Dzīvelīgs stāsts ar 60. gadu popa un rokmūziku. Šajās kopmītnēs studentiem ir izveidota speciāla dvd telpa ar galda tenisu, dvd aparātu, televizoru un šautriņiem. Mēs to saucam par party room. Nākamā diena bija jauna atgriešanās Normalmsgatanā, jo francūzietei Kapusīnei bija dzimšanas diena. Viņa ir vēl jaunāka par mani, jo todien viņai apritēja tikai 20. Katrā ziņā franču valoda ir ļoti skaista, toties franču angļu valodas izruna ir teju nesaprotama. Mājupceļā ar vācieti Riki, kura, kā izrādās, dzīvo manās kopmītnēs, daudz runājām par to, cik īsā laikā cilvēki patiesībā var kļūt tuvi. Jo visi ir vienādā situācijā, visiem ir vienas intereses un līdzīgi mērķi šeit, šajā laikā un vietā.
Skaidrs, ka pēc pirmā kursa pirmdienas rītā, tas bija jānosvin jau pirmdienas vakarā. Devāmies uz vietējo studentu klubu "Karhuset". Un sapratām - zviedri ikdienā nekad ar mums nerunās, bet, kad piedzersies, gribēs kļūt par labākajiem draugiem. Un meitenes šādos brīžos viņiem ar ļoti patīk. Par tā vakara pestīšanu man jāpateicas manam vācu brālim Jenam, kurš ar katru manu pielūdzēju uzsāka filozofiskas sarunas. Būtībā jutos pasargāta. Toties Daniels un viņa lielā mute varēs doties pusdienās ar zviedru studentu Mikelu manā vietā.
Mūzika. Un atmosfēra. Dīdžejam es nedotu vairāk par 18 gadiem. Gan jau, ka bija 20, citādi viņš tur legāli nemaz nevarēja atrasties. Bet tas mazulis nezināja, kas ir grupa "Metalica". Ar to man arī pietika. Skanēja visādi 80. gadu dīvaini izpildījumi un arī Zviedrijas grupas. Ar Kristīni tagad mazliet iefanojam par "Lykke Li". Un plānojam oktobrī braukt uz viņu koncertu Stokholmā, jo, piedodiet, draugi, Muse man nav pa kabatai.
Bet visforšāk bija vakar. Ar Janu, Kristīni, Sofiju, somu Kaju un indieti Ramu bijām pludmalē, pie jūras. Pēkšņi viss atkal šķita vienkārši, dabiski un mājas - pavisam tuvu. Tik, cik ar roku pastiepties. Apgabals saucas - Alno, un vieta Trankviketa. Nezinājām gan, kā tiksim mājup, jo vietējie autobusi iet reti un sarakstu nesaprot pat zviedri paši. Vakarā Nakstinieši uzaicināja visus uz vakariņām. Sajutos, kā vienā lielā Erasmus ģimenē. Šodien iesim kopā ar Sofiju izpētīt Sundsvāles muzeju, jo Alnō ir tādi īpaši vērtīgi minerāli, kurus var atrast tikai tur. Es paņēmu dažas akmeņus. Varbūt būs īstie, pajautāšu kādam muzeja darbiniekam.