laimīte

Šonakt es sapņoju par Latviju, redzēju sapnī savu brāli, kurš nesaprotamu iemeslu dēļ kliedza uz mani un dažus draugus, kuri nesaprotamu iemeslu dēļ man ieteica darīt lietas, kuras man šķita absurdas. Vai ir pilnmēness?
Sofija šodien pastāstīja, ka Nakstā vistuvākajā laikā būs pankūku ballīte. Še kā rekā - un es tieši Laurai no rīta rakstīju skaipā, ka gribu pankūkas. Nē, nu tiešām, tādas plānās ar zemeņu ievārījumu. Pati sevi tikko sakārdināju.
Bet svarīgākais - es uzkāpu tornī, nu tajā, kas kalnos un no kura paveras skatam visa pilsēta. Tas bija tik pasakaini, ka visas manas dzīves problēmas piepeši aizslīdēja kaut kur tālu aiz mani un manas realitātes, atrazdamas sev vietu aizkadrā. Kalnu apvidus saucas Norra Berget. Uz to no pilsētiņas ir jāuzkāpj pamatīgā augstumā pa koka kāpnēm (mazliet atgādināja Tērveti). Un šeit kalnos ir izveidots arī tāds kā brīvdabas muzejs, kurā var apskatīt seno zviedru mājas un fermas un visu citu ar saimniekošanu saistītu. Pēc tam malkoju kafiju ar pienu (daudz piena :)), bet Sofija - tēju ārpusē pie kafejnīciņas "Gullgarden". Pārņēma lauku, kalnu un meža miers vienlaikus, tik skaisti tas bija. Izprātojām, ka lieliski te būtu atgriezties ziemā, kad pēc nogurdinošā kāpiena varētu sasildīties pie karstas šokolādes un vēl - vienkārši būt, nedomājot ne par rītdienu, ne vakardienu. Pirms Ziemassvētkiem te notiek gadatirdziņi. Es būšu.
Un sāku mācīties zviedru valodu, jo manā vietā jau to neviens nedarīs. Un pasniedzēja teica mums visiem: "You need to practise!" Labi. Jo man nepatīk, ka nesaprotu norādes kalnos un uzrakstus muzejos. Apņēmība ir ar mani. Mans vakars atkal noslēdzās Normalmsgatanā pie filmas party istabā, kurā pulksten 12os izslēdz gaismu, lai studenti nevarētu rīkot ballītes. Tātad tā nemaz nav party istaba. Vispār nē - mans vakars noslēdzās ar sen gaidīto interneta pieslēgumu manā istabā. Paldies Tobenam par interneta vadu. Miegs jau ir ar mani.