smell like mine

No rīta pamodusies uzreiz sapratu, ka kaut kas jāieskribelē atkal. Vakardiena vispār bija dikti interesanta. Trešdienās mēs parasti gatavojam kopīgas vakariņas Normalmsgatanā un pēcāk dodamies pasēdēt uz kādu no pabiem, visbiežāk uz Irish Pub, tā ir iegājusies gandrīz jau kā tāda tradīcija. Bet, tā kā Studentu klubs Karhuset tagad ir atvērts pēc remonta, tad vakar ar nodomu pamainījām lokācijas vietu un devāmies turp. Pie ieejas strādāja viens no nīderlandiešiem Ahts un vēl kāda tumšmataina meitene, kuru nekad nebiju redzējusi, īpašu uzmanību viņai nepievērsu, jo nodomāju, ka gan jau zviedriete. Notiek mūsu dokumentu pārbaude. Tumšmatainā meitene paskatās uz manu ID un pajautā: "Latviete?", es, protams, nodomāju, ka vienkārši nekad nav redzējusi tādu tautību un angliski atbildu: "Yes, yes". Viņa vairs neko. Un tad vienā brīdī man pieleca, ka viņa pārāk latviski uzdeva šo jautājumu. Jā, viņas vārds ir Kitija, un viņas ģimene jau 12 gadus dzīvo Zviedrijā, Kitija Latvijā gājusi tikai bērnudārzā un neko daudz no tā visa neatceras, sapratu, ka viņa tagad mācās 1. kursā Mid Sweden University. Ak, jā, un viņa principā esot no Liepājas puses, reizēm braucot arī ciemos pie latviešu radiem ap Ziemassvētkiem un vasarās. Vispār es sapratu, cik tas skaisti - satikt kādu savējo un parunāt savā valodā. Pilnīgi tauriņi skrēja vēderā. Pārējie erasmusnieki skatījās, klausījās, smaidīja, brīnījās, neko nesaprata. Viņiem latviešu valoda liekas ļoti smieklīga un grūta.
Tas bija skaisti, tas bija vakara, nē, pat dienas skaistākais mirklis, ceru sastapt Kitiju vēl. Un draugiem.lv mani uzmeklējis puisis, kurš mācās Harnosand - blakus kampusā. Viņš ir erasmus studijās no Kultūras Akadēmijas. Pēc vakardienas noteikti gribēšu satikties ar Andri, varētu ataicināt vēl arī Rūdi un Gintu un sarīkot veselu latviešu vakaru. Yeah! Sapratāt - jā, man pietrūkst tā visa.